Kā izvēlēties pareizo apavu izmēru?

Vairāk nekā 15 gados, kopš strādāju ar baskāju apaviem un diendienā palīdzu cilvēkiem atrast pareizo izmēru, esmu pamanījusi ļoti raksturīgu tendenci: bērniem vecāki bieži izvēlas apavus par lielu, bet sev, – par mazu. Protams, ne vienmēr un ne visi, bet pietiekami bieži, lai mani tas sen vairs nepārsteigtu.

Tāpēc liela daļa sarunas ar klientu, sevišķi pirmajā reizē, patiesībā aizrit nevis par to, kuru modeli izvēlēties, bet vispirms par īstā izmēra atrašanu. Ar bērniem un pieaugušajiem problēma turklāt parasti ir pilnīgi pretēja – bērniem vecāki ļoti bieži grib pārāk lielu rezervi, savukārt pieaugušie ir pieraduši pie apaviem, kuros pēdai brīvas vietas nav vispār.

Bērniem – pārāk liels “lai ilgāk der”

Attiecībā uz bērniem vecāku domāšana ir saprotama: pēda aug, apavi maksā naudu, un, protams, gribas nopirkt tā, lai pēc pāris mēnešiem nebūtu jāmeklē nākamais pāris. Rezerve bērna apavā tiešām ir vajadzīga, bet ļoti bieži šī rezerve tiek izvēlēta par lielu.

Tas, ko mēs diezgan bieži redzam realitātē, ir apavs, kuram rezerve vairs nav rezerve, bet jaupāris lieku izmēru. Vecākam šķiet, ka tādā veidā viņš ietaupa, jo apavs kalpos ilgāk, bet realitātē reizēm sanāk tieši pretēji.

Ja apavs ir krietni par lielu, bērna pēda tajā neatrodas tur, kur konstrukcija paredzējusi. Zole lokās citā vietā, purngals biežāk ķeras pret zemi, apavs tiek vilkts pa virsmu, nevis normāli kustas kopā ar pēdu, un dažādi konstrukcijas elementi tiek slogoti tur, kur tiem normāli slodzei nevajadzētu būt. Rezultātā apavs var daudz ātrāk sašķiebties, nobrāzties purngalā vai sākt plīst vietās, kur pareizā izmērā tas, iespējams, būtu kalpojis ievērojami ilgāk.

Ļoti labi to var redzēt ar plāniem baskāju gumijas zābakiem. Ja zābaks bērnam ir ievērojami par lielu, viņš to faktiski velk pa zemi un papēža daļu regulāri berzē pret abrazīvu virsmu. Tad pēc mēneša vai diviem vecāks atnāk un saka – mēs taču tikko nopirkām, bet te jau izdilis caurums. Ir gadījušies arī daudz ekstrēmāki piemēri, kad apavs šādi sabojāts dažu nedēļu laikā, un pēc tik daudziem gadiem mēs jau diezgan labi varam atpazīt, ka šie apavi vienkārši nav bijuši pareiza izmēra.

Tāpēc mana atbilde uz “es gribu lielāku, lai ilgāk kalpo” bieži ir tāda, ka patiesībā var sanākt tieši otrādi – pārāk liels apavs kalpos īsāku laiku.

Bet vēl svarīgāks par apava nolietojumu man ir pats bērns, jo es varu redzēt, kad apavs ir par lielu un bērns sāk tam pielāgot savu gaitu. Ja priekšā ir ļoti liela rezerve, bērnam jāceļ kāja augstāk, lai ar purngalu neķertos pie zemes, citreiz viņš sāk pēdas griezt uz āru un iet mazliet kā Čārlijs Čaplins, jo tā ir vienkāršāk šo garo apavu pārvietot uz priekšu. Citā gadījumā no ārpuses varbūt gandrīz neko nevar redzēt, bet apava iekšpusē bērns sāk savilkt pirkstus, lai apavu uz pēdas noturētu. Pat tad, ja apavs ap potīti ir nostiprināts ar lipekli vai auklām, iekšpusē pēda var būt tik brīva, ka bērns instinktīvi mēģina to stabilizēt, sasprindzinot pēdas priekšdaļu.

Un tad reizēm vecāks ierauga, ka bērnam pēda gāžas uz iekšu, parādās nestabilāka gaita, un secinājums ir – apavs netur kāju, vajag stingrāku kapi, supinatoru vai kaut ko vēl. Ja tā ir pirmā pieredze ar baskāju apaviem, tad verdikts ir kategorisks - baskāju apavi manam bērnam nav piemēroti. Taču iespējams nepiemērots ir tikai izmērs.

Es negribu apgalvot, ka pārāk liels apavs pats par sevi automātiski izveidos hiperpronāciju vai kādu konkrētu pēdas deformāciju, bet to, ka bērns lielā apavā sāk kompensēt un maina savu gaitu, es redzu regulāri. Ja mēs baskāju apavus izvēlamies tāpēc, lai pēc iespējas mazāk traucētu bērna attīstībai un dabiskajai kustībai, tad nav prātīgi nopirkt labu, anatomiskas formas apavu un pēc tam izvēlēties to tik lielu, ka bērnam jāmaina gaita, lai vispār varētu tajā normāli paiet.

Cik lielu rezervi bērnam vajag?

Tas, ko mēs parasti iesakām, ir aptuveni 5–7% no pēdas garuma. Man nepatīk viens absolūts skaitlis, piemēram, 12 mm visiem bērniem, lai gan baskāju apavu pasaulē šis skaitlis diezgan bieži tiek komunicēts kā universāla rezerve un ir arī populāri mērīšanas instrumenti, kas to automātiski pieskaita.

Ja bērnam pēda ir 10 cm gara, tad 12 mm jau ir vairāk nekā 10% no visas pēdas garuma, kas mazai kājai ir ļoti liela rezerve. Ja vidēji sievietei pēda ir 23-24 cm gara, pamēģiniet iedomāties sevi ar vairāk kā 2 cm rezervi, turklāt vēl, ja staigāšana jums arī ir kas jauns un jāsper pirmie soļi. Savukārt bērnam vai pusaudzim, kuram pēda jau ir 22 cm gara, tie paši 12 mm ir pilnīgi normāli. Tieši tāpēc mēs uz rezervi izaugsmei skatāmies proporcionāli – rezerve aug kopā ar pašu pēdu, nevis visiem bērniem tiek pielikts viens un tas pats skaitlis.

Pieaugušajiem ir tieši pretēja problēma

Ar pieaugušajiem, sevišķi sievietēm, ļoti bieži ir pilnīgi cita situācija - kā jau pieaudzis cilvēks, viņš parasti, ienākot veikalā, pirmo nosauc savu izmēru, bet es bieži jau pie ieejas durvīm redzu, ka apavi ir pārāk mazi šī cilvēka augumam. Jo dabā viss ir harmonisks un ir ļoti reti cilvēki, kuru pēdas garums nav proporcionāls viņu augumam, roku un kāju garumam.

Tomēr nekad nestrīdos, bet ļauju cilvēkam pašam objektīvi novērtēt nosauktā skaitļa atbilstību realitātei. Ja cilvēks saka 39, tad sākam ar 39. Iedodu apavu, bet pirms vilkt to kājā izņemu iekšzolīti un palūdzu uz tās uzkāpt, un tad ļoti bieži mēs abi redzam, ka šis apavs ir par mazu un klients apavu kājās pat neuzvelk, lūdz atnest nākamo izmēru. 

Ja pēda platumā iet pāri zolītei, pirksti ir līdz pašai malai, priekšā vietas praktiski nav, man nav īpaši daudz jāpaskaidro. Tad mēģinām 40., pēc tam reizēm arī 41., un man nemaz nav reta situācija, ka sieviete, kura visu mūžu ir pirkusi 39. izmēru, aiziet no veikala ar 41. un ļoti izbrīnītu seju. Ja man būtu jāizvelk statistika, es teiktu, ka parasti cilvēki ir visu mūžu dzīvojuši ar 1,5-2 izmērus par mazu apaviem pirms mūsu sarunas.

Dažas pirmajā reizē man līdz galam nenotic un iegādājas kaut ko pa vidu starp sākotnēji nosaukto izmēru un manis ieteikto. Bet es tik un tā esmu pārliecināta, ka tas jau ir solis tuvāk brīvākām pēdām. Un bieži, nākot pēc nākamā apavu pāra, klients atzīst, ka man bija taisnība un jau pats jautā vienu izmēru lielākus, jo jau labāk saprot, cik forši ir būt ērtos apavos un gribas vēl ērtākos :)

Protams, sievietēm tas lielā mērā ir psiholoģiskas dabas jautājums, jo kaut kur sabiedrībā joprojām diezgan dziļi dzīvo doma, ka maza pēda ir skaista pēda. Kad man veikalā ienāk sieviete un jau uzreiz līdz ar izmēru piemetina: "Man ir maza kāja,” es (ja jūtu, ka mans joks netiks pārprasts) mēdzu atbildēt: “Jums nav maza kāja. Jums ir mazi apavi.”

Vai zināji, ka lielākai daļai cilvēku, pēdas garums ir tikpat liels kā mērījums no plaukstas locītavas līdz elkoņa locītavas iekšpusei? Varbūt tieši tas ir skaidrojums, kā jau pirms novilkti apavi, es varu noteikt, ka cilvēkam ir pārāk mazas kurpes.

Un lai galvu sajauktu pavisam, ir jāsaprot, ka vienota standarta apavu izmēriem nav. Eiropas izmērs ir vēsturisks apava liestes mērs. Bet... katrs ražotājs veido savas liestes. Līdz ar to atšķirās liestes un atšķirās apava iekšējie garumi un platumi. Internetā klejo labs, bet patiess jociņš par šo (ja gribi pasmaidīt, noskaties!). Tāpēc izmēra skaitlis patiesībā īsti neko neizsaka, tas ir tikai orientējošs starta punkts, kur mēs sākam sarunu. 

Ļoti vienkāršs tests, ko vari izdarīt mājās

Tas, ko ar atbilstošo apavu piemeklēšanu darām veikalā, ir pavisam vienkārši izdarāms arī mājās. Izņem no apava iekšzolīti un uzkāp uz tās. 

Vispirms skatos uz garumu. Pieaugušam cilvēkam apavam jābūt aptuveni vienu centimetru garākam kā pēda. Tātad tik lielai būtu jābūt rezervei uz iekšzolītes, ja papēdis novietots uz tās vietā, kur tā jau liecas augšup (pilnīgi plakanajām iekšzolēm papēdis jānovieto pie zolītes malas). Daži baskāju apavu ražotāji ieteicamo brīvo vietu iesaka 8–10 mm, citi ir strikti, ka vajag vismaz 12 mm, tomēr visi ir vienisprātis, ka tam vajadzētu būt apmēram centimetram pēdas priekšdaļā.

Pieaugušajam tas, protams, nav tāpēc, lai pēda vēl izaugtu, bet gan tādēļ, lai būtu vieta kustībai. Ejot pēda apavā kustas, un, kad sper soli un pārnes svaru uz pēdas priekšējo daļu, pēda zem slodzes kļūst garāka un virzās uz priekšu. Ņem vērā, ka šajā brīdī uz zolītes stāvi, bet apavu mēs nepērkam stāvēšanai. Ejot pirksts atkal un atkal virzīsies uz priekšu, un tas rada dažādas konsekvences – pirksti tiek saliekti, nagi nospiesti, reizēm ieaug, viens pirksts sāk meklēt vietu virs otra, veidojas sabiezējumi un citas problēmas.

Otrs parametrs ir platumu. Pēdai ir pilnībā jāietilpst uz zolītes, un ideālā gadījumā man pat patīk redzēt kādu milimetru vai divus brīvas vietas sānos. Ja jau stāvot kaut milimetrs vai divi pēdas iet pāri zolītes malai, tad varam diezgan droši saprast, ka kustībā apava iekšpusē pēdai vietas nav un pirksti tiek saspiesti un nevar brīvi kustēties. Ja pamēģina pārnest svaru uz pēdas priekšējo daļu, it kā spertu soli, var ļoti labi redzēt, kā pēda izplešas, un, ja jau mierīgi stāvot viss ir līdz pašai zolītes malai, tad kustībā pirkstiem vairs nav kur palikt. Sevišķi šokējoši šis tests darbojas ar tradicionālajiem apaviem, kur apavu šaurais purngals atspoguļojas iekšzoles formā un šis tests vizuāli parāda, cik daudz par maz ir vietas šāda veida apavos, un kādēļ baskāju apavi kļūst arvien iecienītāki.

Jo tieši anatomiskā apava forma un platā purngala daļa ļauj pēdai justies brīvi un nesaspiesti apavos visas dienas garumā. Tieši tāpēc ir aplami pirkt baskāju apavus anatomiskās formas dēļ, bet nopirkt tos par mazu. Jā, tas joprojām būs labāk nekā šaurs un pārāk mazs tradicionālais apavs, bet mēs paši sev būsim atņēmuši lielu daļu no tā, kāpēc barefoot apavus vispār izvēlējāmies.

Kā pēdu nomērīt mājās?

Ja pēc pirkuma dodies uz veikalu pie mums, mums nav nemaz tik svarīgi, lai zini savas vai bērna pēdas garumu milimetros. Mēs tik un tā to nomēram ar īpašu ierīci uz vietas veikalā un līdz īstajam izmēram tiekam. Lai gan zināt bērna pēdas garumu vismaz orientējoši ir labi - gan tādēļ, ka mēs varam lieki bērnu nesatraukt, kā arī tas palīdz sekot līdzi esošo apavu izmēram, vai bērnam tie nav jau kļuvuši par mazu. 

Bet ja apavus pērk internetā, tad gan ir svarīgi kāju obligāti nomērīt pareizi paša spēkiem. Visvienkāršāk ir nostāties ar visu svaru uz baltas papīra lapas. Nav obligāti jāapvelk visa pēda – var vienkārši atzīmēt tālāko papēža punktu un tālāko pirksta punktu, bet, ja gribas zināt arī platumu, tad atzīmē platākos pēdas punktus. Es iesaku visu pēdu apvilkt tajos gadījumos, kad grūtāk novērtēt, kura būs pēdas platākā vieta.

Svarīgi tikai zīmuli turēt vertikāli pret papīru, nevis pabāzt slīpi zem pēdas vai aizvilkt līniju ārpus tās, jo tad tas nebūs precīzs pēdas garums un platums. Kad punkti ir atzīmēti, novelk taisnas līnijas un mēra ar parastu stingru lineālu šīs perpendikulārās līnijas, kā parādīts zīmējumā. Un tad jau var operēt ar šo pamata mērījumu, skaitot klāt rezerves. Biežākās kļūdas ir mērīt ar šuvēju mīksto mērlenti iegūto zīmējumu, jo tās staipās un nereti palietotai mērlentei kļūda ir pat par centimetru. Tāpat noteikti nevajag pielikt lineālu pie pēdas un mēģināt noteikt izmēru uz aci, vai izlocīt gar bērna pēdu mērlenti - šādi necik precīzu izmēru iegūt nevar un attālināti iegādātais apavu pāris visbiežāk būs jāsūta atpakaļ. 

Un vienmēr nomēri abas kājas, jo ļoti daudziem cilvēkiem tās nav pilnīgi vienādas, un apavu izvēlamies pēc lielākās. Tad mums ir absolūtais pēdas garums un platums, bet svarīgi ir nesajaukt – tas vēl nav vajadzīgais apava iekšējais garums.

Ja bērnam pēda ir, piemēram, 15 cm gara, mēs klāt rēķinām aptuveni 5–7% un rezultātā meklējam apavus, kuru iekšējais izmērs, šajā gadījumā, ir ne mazāks par 15.8 cm, bet ne lielāks par 16.1 cm. Ja pieaugušajam pēda ir 25 cm gara, mēs skatāmies apavu ar aptuveni 25,8–26,2 cm izmantojamo iekšējo garumu, un tad jau var salīdzināt ar konkrētā ražotāja izmēru tabulu.

Ja šis mājasdarbs ir izdarīts labi, arī internetā nopirkt īsto izmēru nemaz nav tik sarežģīti. Protams, paliek arī pēdas platums, pacēlums, konkrētā modeļa forma un citas lietas, tāpēc, protams, ja vien tāda iespēja ir, labāk braukt apavus piemērīt uz vietas, jo pat vienam ražotājam modeļi atšķiras, nemaz nerunājot par atšķirīgajām sajūtām dažādu ražotāju apavos.

Vissvarīgākais par apaviem – lai tie der

Mēs varam ļoti ilgi runāt par barefoot apavu priekšrocībām, par platu purngalu, zero drop, lokanu zoli un visu pārējo, bet nekam no tā nav lielas nozīmes, ja pats apavs tev neder. Protams, apavam ir arī jāpatīk – es pati nepirktu kurpes, kuras man šķiet briesmīgas, tikai tāpēc, ka tās anatomiski ir fantastiskas, jo, ja apavi nepatiks, cilvēks tos vienkārši nevilks. Bet vispirms tam ir jāder.

Nevis bērnam nopirkt tik lielu, lai varbūt izstaigātu divas ziemas, un nevis sev nopirkt par mazu tāpēc, ka visu dzīvi esi bijusi 39. izmērs un 41. kaut kā psiholoģiski nepatīk. Vajag atrast apavu, kurā pēda var normāli atrasties un kustēties.

Man pašai labs apavs ir tas, par kuru dienas laikā aizmirstu. Kad pārnāku mājās, man nav tā, ka, tiklīdz esmu tikusi iekšā pa ārdurvīm, pirmā doma ir – beidzot varu novilkt šīs kurpes. Es varu samīļot suņus, izkrāmēt iepirkumu maisiņu, vēl desmit minūtes kaut ko darīt un tikai tad novilkt apavus.

Es mājās apavos nestaigāju, jo neesmu pie tā pieradusi, bet es mierīgi varētu. Cilvēki pie mums veikalā ļoti bieži uzvelk baskāju apavu vai zābaku un saka: “O, kā čībās.” Un jā – tieši tādam, manuprāt, apavam arī ir jābūt. Visiem, ne tikai mājas čibām. Apavam nav visu dienu kaut kur jāspiež, jāberž, jāierobežo vai jāatgādina par savu klātbūtni; kājai tajā ir jājūtas gandrīz tāpat kā basai vai zeķē.

Un tad jau nākamreiz varēsim parunāt par vēl vienu lietu, kas to visu spēj ļoti veiksmīgi sabojāt – zeķēm.