Kādēļ baskāju apavi ir lieliska izvēle skolai un bērndārzam?

Augustā vecāki sāk gādāt visu nepieciešamo jaunajam mācību gadam – burtnīcas, penāļus, sporta tērpus un, protams, arī maiņas apavus skolai vai bērnudārzam. Un tieši maiņas apavi ir viena no tām lietām, ko bieži izvēlamies diezgan praktiski – lai bērns pats var uzvilkt, lai ir elpojoši, lai piestāv drēbēm un, vēlams, kalpo vismaz visu mācību gadu. Un visi šie kritēriji ir pilnīgi pamatoti.

Taču ir svarīga lieta, par ko vērts padomāt vēl vairāk: bērns šajos apavos pavada sešas, septiņas un dažkārt pat astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, daudzus mēnešus pēc kārtas. Tātad tie nebūt nav “tikai maiņas apavi”, bet tie patiesībā ir paši svarīgākie apavi nākamos 9 mēnešus.

Ko mēs vispār sagaidām no bērnu apaviem?

Patiesībā, atbilde ir diezgan vienkārša. Apavam jāpasargā pēda, tam labi jāturas kājā, bet pēc iespējas mazāk jāiejaucas tajā, kā pēda kustas. Tas nozīmē, ka pirkstiem ir pietiekami vietas; apaviem nav paaugstināts papēdis; zole lokās kopā ar pēdu visā tās garumā un pilnīgi visās zonā;s un apavs neveido pēdas formu, bet gan pielāgojas tai. Tie būtībā ir baskāju apavu galvenie principi. Un tieši tādēļ, man šķiet, ka baskāju apavi ir loģiskākā izvēle apavu pārim, ko bērns mācību gada laikā valkās vairāk kā 1000 stundas. 

Ja gribas detalizētāk saprast, kas īsti ir baskāju apavi un ar ko tie atšķiras no ierastajiem apaviem, par to var palasīt iepriekšējā rakstā – [lasi vairāk šeit].

Bet šoreiz par praktisko – kāpēc tieši skolā un bērnudārzā tam ir tik liela nozīme.

Bērnudārzā pēda strādā visu dienu

Bērnudārzā bērns maiņas apavos ne tikai staigā no vienas telpas uz otru. Viņš tajos tup, sēž uz grīdas, ceļas augšā, skrien, lec, kāpj, stāv uz pirkstgaliem un nepārtraukti maina ķermeņa pozīciju. Pēda šajā laikā dara ļoti daudz, un jo mazāk apavs tai traucē, jo dabiskāk tā var piedalīties kustībā.

Tieši tāpēc man vienmēr šķitis dīvaini, ka maziem bērniem joprojām bieži izvēlas stingrus, grūti lokāmus apavus ar biezu zoli un stingru kapi. Ja apavu pat pieaugušajam ir grūti saliekt ar rokām, tad kā lai maza bērna pēda tajā kustētos brīvi? Bērna pēdā ir muskuļi, locītavas, cīpslas un saites, un visas šīs struktūras attīstās, ja tās nodarbina, nevis tad, ja apavs balsta, ierobežo un satur. 

Arī pētījumi rāda, ka apavu konstrukcija ietekmē bērna gaitas biomehāniku un, ka elastīgāki apavi ļauj pēdai kustēties tuvāk tam, kā tā kustas basām kājām. Tas nenozīmē, ka bērnam obligāti jāstaigā basām kājām visu dienu, bet loģika te ir pavisam vienkārša – ja apavs ir vajadzīgs, lai pasargātu pēdu, tad tam nav papildus jāierobežo tas, ko pēda pati prot darīt.

Purngals nav tikai dizaina jautājums

Otra lieta, ko vecākiem tiešām iesaku kritiski novērtēt, ir apava forma no augšas. Bērna pēda nav simetriski noapaļota. Pirksti nav domāti tam, lai tie stāvētu cieši saspiesti kopā, un īpaši svarīgi, lai lielais pirksts varētu turpināt savu dabisko līniju uz priekšu, nevis tiktu spiests uz pārējo pirkstu pusi, simetriski centrējot pēdas priekšdaļu, ko angliski sauc par pointing toe box.

Daudzi bērnu apavi ir skaisti, mīksti un pat pareizajā izmērā, bet priekšpusē tie sašaurinās tieši tur, kur pēda patiesībā kļūst platāka. Tas nav tikai komforta jautājums. Ilgstoša pirkstu saspiešana var ietekmēt to novietojumu un ir saistīta ar dažādām pirkstu deformācijām, tostarp hallux valgus jeb tā saukto “kauliņu” pie lielā pirksta jau kaut kad tālākā nākotnē.

Tāpēc, izvēloties maiņas apavus, skatieties ne tikai uz izmēru, bet arī uz paša apava siluetu. Vai tas seko pēdas formai? Vai pirkstiem priekšpusē ir pietiekami daudz vietas? Vai lielais pirksts apavā var atrasties taisni? Šie ir ne mazāk svarīgāki jautājumi par to, vai kurpe derēs garumā - nozīme ir arī platumam.

Papēdis bērnu apavā nav vajadzīgs tikai tāpēc, ka tā pieņemts

Daudziem bērnu apaviem ir neliels papēža pacēlums, pat ja tas no malas uzreiz nav pamanāms. Sporta apavos tas bieži ir paslēpts biezajā zolē, ko neatbilstoši vērtējam kā amortizāciju (kam tā vispār vajadzīga? Pēdai ir dabiski amortizējoši mehānismi, kas darbojas lieliski, ja tajos neiejaucamies). 

Bet arī neliels papēža pacēlums maina pēdas novietojumu. Ja papēdis tiek pacelts augstāk par pēdas priekšdaļu, mainās potītes leņķis un ķermenim jāpielāgo pārējo locītavu pozīcija, lai saglabātu līdzsvaru. Tai skaitā mainās mugurkaula iezliekum - izgāžās vēders, ieliecas mugura. Jo lielāks pacēlums, jo izteiktākas šīs izmaiņas.

Baskāju apavos papēdis un pēdas priekšdaļa atrodas vienā līmenī – tā sauktais zero drop. Tas ļauj pēdai atrasties daudz tuvāk tai pozīcijai, kādā tā būtu, bērnam stāvot uz zemes basām kājām. Un, ja bērns šajos apavos pavada gandrīz visu dienu, man šķiet diezgan loģiski izvēlēties konstrukciju, kas viņa stāju pēc iespējas mazāk maina.

Vai tiešām pēda jābalsta?

Šis ir viens no biežākajiem jautājumiem, ko vecāki uzdod par bērnu apaviem, sevišķi pirmsskolas vecumā. Vai vajag supinatoru? Vai vajag stingru kapi? Vai potītei jābūt nofiksētai?

Veselai bērna pēdai pēc noklusējuma nav nepieciešams pastāvīgs ārējs balsts tikai tāpēc, ka tā ir bērna pēda. Pēdas velve nav nekustīga arka, kuru obligāti jātur no apakšas. Tā ir dinamiska struktūra, kuras darbībā piedalās muskuļi, saites un cīpslas. Tieši kustība un slodze ļauj šai sistēmai attīstīties.

Protams, ja bērnam ir sāpes, izteikta deformācija, neiroloģiska vai ortopēdiska problēma un speciālists konkrēta iemesla dēļ iesaka noteiktu atbalstu (ortozes vai speciāli izgatavotus ortopēdiskus apavus) tā jau ir cita situācija. Bet veselam bērnam nav jāsāk ar pieņēmumu, ka viņa pēda pati sevi nespēj noturēt. Un lielākais vairums bērnu laimīgā kārtā ir veseli. 

Skolā vai bērnu dārzā svarīgs ir arī pavisam vienkāršs faktors – laiks

Skolēns maiņas apavos var pavadīt gandrīz visu dienu. Tāpēc tas, kas maiņas apavos šķiet pieciešams sīkums, ar laiku kļūst daudz nozīmīgāks: mazliet par šauru purngals sešas stundas dienā, mazliet par stingru zole sešas stundas dienā, neliels papēža pacēlums sešas stundas dienā, piecas dienas nedēļā, gandrīz visu mācību gadu.

Tieši tāpēc maiņas apavi ir viena no tām lietām, kur ir jābūt izvēlīgākiem. Ja bērnam, piemēram, āra apavi ziemā ir biezāki, stingrāki un vairāk aizsargā no laikapstākļiem, tad telpās nav īsti iemesla pēdu turēt tādā pašā konstrukcijā.

Skolā labs maiņas apavs var būt ļoti vienkāršs – viegls, lokans, plats pirkstu daļā, ar plakanu zoli un pietiekami elpojošs, lai bērnam tajā nav karsti.

Ko es pārbaudītu veikalā?

Vispirms paskatītos uz apavu no augšas. Ja purngals izteikti sašaurinās vai apava iekšējā mala, kur atrodas lielais pirksts, virzās uz purngala centrālo daļu un neveido taisnu līniju, tā piespiežot bērna lielo pirkstu ieņemt nedabisku pozu, es šo variantu atmestu. Ja siluets apavam ir izturējis kritiku, es paņemtu apavu rokās un pamēģinātu saliekt un savērpt – zolei jābūt lokanai ne tikai vienā vietā, bet kopumā jāseko pēdas kustībai - ideāli, ja apavus var saliekt pilnīgā "gliemezītī". Pēc tam paskatītos uz apavu no sāniem: vai papēdis ir augstāks par priekšdaļu, vai purngals nav izteikti uzrauts uz augšu. Ideālam apavam ir jābūt 100% plakanam un maksimāli jāpiegulst zemei.

Visvienkāršāk apava atbilstību bērna pēdai pārbaudīt, ja ir iespējams izņemt iekšzoli un uzliktu bērna pēdu tai virsū. Tas ļoti precīzi parāda, vai pirksti patiesībā ietilpst apavā un vai pēdas forma sakrīt ar apava formu. Šis ir pats vienkāršākais tests, lai novērtētu, vai apaviem ir anatomiska forma un bērna pēda tajā netiks saspiesta.

Protams, svarīgs ir arī pareizs izmērs. Bērnam vajag rezervi augšanai un kustībai, bet “ņemam divus izmērus lielākus, lai pietiek ilgāk” nav laba ideja, jo pārāk liels apavs bērnam jāmēģina noturēt uz pēdas un tas var traucēt kustībām tikpat ļoti kā pārāk mazs. Pārāk lieli apavi ir nestabili uz kājas un ieslēdzas tie paši neapzinātie mehānismi, kā pēda uzvedās, ja mums kājās ir iešļūcenes - mēs neapzināti katrā solī sasprindzinām pēdas priekšdaļu, lai apavus noturētu uz kājas, pat ja tie it kā piestiprināti potītei. Tāpēc optimāla rezerve izaugsmei ir 5-7% no pēdas garuma. Tātad, piemēram, bērnam, kuram ir 15 cm pēda, laba rezerve būtu aptuveni 1 cm. 

Un jā – bērnam apavam arī jāpatīk

Tas ir svarīgi. Bērnam nav nekādas intereses mūsu biomehāniskajos argumentos, ja viņš savus apavus uzskata par neglītiem un katru rītu mēģina tos “aizmirst” uzvilkt.

Par laimi, mūsdienās baskāju apavi vairs nav tikai vienas formas dīvaina izskata apavi. Ir kedas, sportiski modeļi, klasiskāki skolas apavi, kurpes un modeļi gan mazākiem bērniem, gan pusaudžiem. Tāpēc starp “bērnam patīk” un “pēdai ir labi” vairs nav jāizvēlas.

Un, protams, to, vai bērnam apavi patīk, ietekmē arī tas, cik ērti bērnam apavus ir uzvilkt, ne vien to vizuālais izskats. Tādēļ svarīgi, lai bērns veikalā, izvēloties apavus, tos ne vien novērtētu pēc izskata, bet piemērot arī pats uzvelk un novelk, lai ir droši, ka bērns ar to patstāvīgi tiek galā. Tikai pavisam maziem bērniem, kurus bērnu dārzā apģērbj audzinātāja vai auklīte, šim faktoram nav nozīme, bet pat šeit es teiktu, ka labāk jau agri prast tikt ar savām kurpītēm galā pašam un mācīties patstāvību.

Bet galu galā viss ir pavisam vienkārši – bērna pēdai skolā vai bērnudārzā nevajag neko īpašu. Tai vajag pietiekami daudz vietas, iespēju kustēties un apavu, kas pēdu pasargā, nevis mēģina to pārveidot, balstīt un kontrolēt visas dienas garumā.

Ja reiz bērnam maiņas apavi kājās būs tūkstošiem stundu gadā, ir vērts izvēlēties tādus, kuros pēda šīs stundas var pavadīt pēc iespējas brīvāk.